Ziedi un svecītes svešumā aizvestajiem

Kā cietuma sētas, kā vagonu rindas garas, kā balsis, kas sāpēs pēc saviem mīļajiem sauc, ir atmiņas šīs, kas nebeigs nolādēt varu, to varu, kas atnesa posta tik daudz.

Te atnākam tagad, lai uzceltu atmiņu tiltus, lai parunātos, lai mirušiem varētu teikt: “Ka mūžīgi te akmenī deg viņu piemiņas siltums, ka ģimene esam, ko nāve nav spējusi veikt.”

Te plecu pie pleca jūtamies vienoti cieši, jo kopīga sāpe ērkšķainā vainagā sien, te asaru lāsēs tīri top dvēseļu ieži, un zinām, ka daļa šai akmenī būsim arvien.

                                                                                                                                                                                                      /Kornēlija Apškrūma/

Latvijā 25.marts ir sēru diena, kad tiek pieminētas 1949.gada deportācijas un komunistiskā genocīda upuri. Tā ir diena, kad no savām mājām un dzimtenes svešumā tika aizvesti daudzi tūkstoši latviešu. Todien notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Daudzi no izsūtītajiem, arī sievietes, sirmgalvji un bērni, dzimtajā Latvijā vairs neatgriezās: uz mūžiem palika Sibīrijas sniegos.

1949.gada deportācijas ir viens no traģiskākajiem notikumiem Latvijas jauno laiku vēsturē.

Paldies tiem, kas šodien atcerējās svešumā aizvestos ar sveču liesmām un ziediem. Piemiņas akmeni Daudzevā privāti apmeklēja arī Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Libeks.