Sēravots

Sēravota ūdens ir kalcija sulfāta – hidrogēnkarbonāta ūdens, kas satur sērūdeņradi (H2S). Tas ir dabisks dziedniecisks ūdens, kas veidojas no augšdevona iežos cirkulējošiem ģipšūdeņiem sulfātus reducējošu baktēriju darbības rezultātā tādās vietās, kur virs ģipšūdeņiem nogulsnēta bieza kūdras kārta.  Šāda ūdens un dūņu procedūras labvēlīgi ietekmē visas orgānu sistēmas, piemēram, sirds un asinsvadu sistēmu, gremošanas sistēmu, nervu sistēmu, kustību un balsta aparāta sistēmu. Domājams, ka senos laikos no sēravotiem ņemtas dūņas un izlietotas ārstnieciskos nolūkos. Par to liecina pārpurvojies vairākus desmitus m3 liels padziļinājums.



Mežs dabas liegumā un arī tā tuvumā ir atzīts par dabisko meža biotopu – avotainu mežu. Dabiskie meža biotopi ir cilvēka maz ietekmētas mežaudzes, kur var būt sastopamas retas un apdraudētas augu, dzīvnieku, ķērpju un sēņu sugas. Avotains mežs ir mitrs, tajā ir svarīgi saglabāt gan augošus, gan kritušus kokus.

Vietējie iedzīvotāji zina stāstīt, ka pirmās brīvvalsts laikos veikti izpētes darbi un spriests par dziednīcas būvi pie sēravotiem. Nav precīzi zināms, kāpēc plāni netika īstenoti.

Veselīgo un garšas ziņā īpatnējo ūdeni vietējie iedzīvotāji plaši izmanto arī šodien. Īpatnējā puvušo olu smaka, ko piedod sērūdeņradis, ūdenim pastāvot, izzūd, jo sērūdeņradis ir gaistoša viela.

Padomju laikos gar meža malu izraktā meliorācijas grāvja izrakšana pārrāva daudzo avotiņu tecējumu. Tagad tie kopīgi satek grāvī, kurš neaizsalst visbargākajā salā.

Sēravota ūdens vienmēr uzskatīts par veselīgu, ārstējošu. Arvien gadījušies tādi, kas apgalvojuši, ka kļuvuši veseli, mazgājoties vai dzerot ūdeni pie avota vai mājās pārnestu. Ūdeni dzēra pie iekšķīgām kaitēm, mazgājās pret ārējām vainām – dažādiem izsitumiem, matu izkrišanu, acu aptumsumu vai asarošanu. Pastāvēja pārliecība, ka, pareizi visu izdarot, nelaime pazudīs pavisam un uz citiem tā nepāries, nepielips.

Plašā apkārtnē bija zināmi daudzi dažādi noteikumi, kas jāievēro, ejot uz Sēravotu. Tos visi ievēroja – daudzi centās iet vasaras pirmajā pusē, citi gāja vecā mēnesī, vēl citi ieskatīja, ka vēlams iet laika dienās, piemēram, Krustainē, Laidenē, Ziedainē, Zāļu dienā u.c. Vienmēr līdzi ņēma ziedu (dāvanu) avotam – kādu jauku lupatiņu, dzijas kamolīti, prievīti, naudas gabalu vai kādu citu mazu, jauku lietiņu. Atstātās dāvanas neviens neņēma.

Daudz apmeklētāju Sēravotam bija naktī uz Kāpostmāri (25.martā). Pēc sena ticējuma, ja avotā noskalos acis un seju Kāpostmāres rītā pirms saullēkta, tad visu gadu būs redzīgs, jautrs un izdarīgs, nebūs miegains. Šajā naktī visbiežāk nāca pulciņiem, pa trim, četriem un vairākiem kopā. Tālīnākie ieradās arī pajūgos. Tos atstāja apkārtējās mājās vai piesēja kaut kur mežmalā. Vecākie atnācēji ilgi nekavējās – noskaloja acis un seju, pasmēla ūdeni līdzņemšanai, nolika ziedu un devās mājup. Vairums atnācēju tomēr bija jaunieši. Nāca vecas ierašas dēļ – kā uz neparastu, jauku izdarību, lai satiktos, parunātu, kopīgi pastaigātu. Jaunietes noskaloja acis un klausījās, kurā pusē suņi rej vai dzied gailis – uz to pusi vedīs tautās un parasti tajā pašā gadā.

Uz Sēravotu vajadzēja iet ar labām domām galvā. Varēja būt jautrs, varēja smieties, bet nekā nelaba nevajadzēja ne runāt, ne darīt, ne domāt.

Teika vēstī arī, ka Ellītes purvā dzīvojis galīgi vecs Velns. Atšķirībā no daudziem citiem savas sugas brāļiem viņš nav bijis pārāk ļauns, cilvēkiem necenties kaitēt, bet ļoti mīlējis iedzert ugunsūdeni.

Kārtējo reizi mocīdamies paģirās, reiz Velns nolēmis iedzert kādu malku Sēravota ūdens, un tas palīdzējis – paģiras kā ar roku atņemtas!  Stāsta, ka vēl šobaltdien vecais Velns redzams zogamies no purva uz sēravota pusi salāpīties, bažīgi ausīdamies, vai tik kādā mājā neiedziedāsies gailis…

Liela daļa atbraucēju pat neiedomājas, ka viņi ieradušies senču svētajā vietā. Viņi dodas uz sēravotu kliegdami, bļaudami, lielus traukus stiepdami, viens otru grūstīdami. Nu kā pie bada. Šo cilvēku uzvedība atgādina zagļus, kas kara laikā laupīja no veikaliem un noliktavām, ko tik spēja. Šie badakāši gūst visai maz labuma. Jo šāda uzvedība nenes ne veselību, ne svētību. 

Mūsu senči tā nedarīja. Pie svētavota gāja kā pie svētas vietas, nevis kā pie brasla lopu dzirdināšanai.

Ieraugot avotu, godbijīgi jāapstājas, jādomā par to cilvēku, kam ūdens tiek gādāts. Senči nodziedāja vai noskaitīja kādu no Dieva dainām. Lieli trauki nav vajadzīgi. Protams, var šo ūdeni lietot kā dzeramo ūdeni vai vārīt tajā tēju vai zupu. Bet dziedniecībai pietiek ar trim malkiem vai pieskaršanos slimajai vietai ar nelielu ūdens daudzumu, pat mitru pirkstu. Istabas temperatūrā ūdens var glabāties ilgu laiku.

Kontakti

Daudzeses pagasta pārvalde, 
"Pagastmāja", Daudzeva, 
Jaunjelgavas novads, LV-5111.

Tālr. +371 65141173
Fakss +371 65141265

E-pasts: pagasts@daudzese.lv

Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.