Vasarsvētkus sagaidot

Lai gan ne visi cilvēki ir kristieši, tomēr Vasarsvētkus svin arī tādi latvieši, kuri uz baznīcu neiet. Kristietībā Vasarsvētki ir trešie nozīmīgākie svētki pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem, kurus nu gan mēs svinam visi!  Tā ir diena, kas tiek svinēta piecdesmit dienas pēc Lieldienām, svētdienā, un tajā piemin Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus Kristus mācekļiem. Ticīgie šos svētkus uzskata par Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu . Šo svētku asociatīvais simbols ir meiju smarža un tas  atspoguļojas dažos arī mūsu pašu latviskajos ticējumos, kas veltīti tieši Vasarsvētkiem.

Vasarsvētku ticējumi:

• ja pērkons rūc pirms Vasarsvētkiem – būs auglīga vasara;
• šīs dienas rītā agri jāiet uz upi mazgāties, kas tek pret rītiem, lai nekad neaizgulētos un nenāktu miegs;
• ja gribas uzzināt precinieku, agri no rīta upes ūdenī jāmet sudraba vai vara monēta, neatskatoties jāiet atpakaļ mājās un jāliekas atkal gulēt. Kurš sapnī naudu no avota izņem, tas būs precinieks;
• svētkos jāiet baznīcā, tad esot svētība;
• puķes un meijas jāliek pie katras gultas - veselībai, labklājībai un labai saimniekošanai;
• Vasarsvētkos nedrīkst ēst gaļu, jo tad lopi sprāgstot;
• kas Vasarsvētku meijas velk gar zemi, tas dabū kašķi.

Ko darīt sestdienā pirms Vasarsvētkiem?

Agrākos laikos Vasarsvētku sestdienā tie, kam bija tāda iespēja, tīrīja sētu, sakopa istabas, slaucīja pagalmu, izpušķoja māju un pagalmu ar bērziem, ievu un pīlādžu ziediem un citiem zaļumiem. Meijas lika mājas durvju priekšā, pie klēts durvīm, pie vārtiem, nesa istabā, klētī, kūtī, rijā. Meijas un puķes lika pie katras gultas. Mūsdienās šo tradīciju varētu ievērot, veicot mājas ģenerāltīrīšanu, sanesot  mājās  ziedus no pļavām un meijas zaru, lai ticējums piepildās un ir veselība, labklājība un laba saimniekošana.

Čaklu roku sarūpētie puķu podi priecēs līdz rudens salnām: