To nedrīkst aizmirst
Lai arī lietus 14. jūnijā gāza kā ar spaiņiem, tas tomēr nevarēja aizskalot vēstures notikumus un baiso dienu no cilvēku atmiņām.
Mēs nenobijāmies, atnācām uz Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīto atceres brīdi pie piemiņas akmens represētajiem, nolikām ziedus, aizdedzām sveces, skaitījām Tēvreizi, paklusējām un pat nodziedājām LV himnu! Jo, ja mēs - latvieši -nedziedāsim savu himnu, tad citi jau to nedziedās!
Rudīte Nāzare, Aija Tukiša, Signe Gaigalniece
Dzejolis, kas skanēja piemiņas brīdī:
Aleksandrs Neilands. Vorkutas katordznieks T-783
1941. gada 14. jūnija piemiņai
Ko klaudzat jūs, riteņi, vienmuļā ritmā,
Ko suta kumeļš smagi elš?
Tur lopu vagoni piekārti ripo -
Uz austrumiem latviešiem pavērts ir ceļš.
Kam gatavots tālais brauciens bez maksas,
Bez ērtībām kādām - priekš kam tādas vēl ?
Tas Tēvzemi mīlošiem Latvijas dēliem
Un meitām, kam brīvībai krūtīs sirds kvēl.
Un komandas bargas, kas ausīs skan sveši,
Liek trūkties ik piestātnē: kas tālāk gan būs ?
Bet ceļš vēl nav galā, vēl braucam un braucam...
Diezin, kādā malā nu aizvedīs mūs ?
Un beidzot, kad sasniegts ir brauciena mērķis,
Top skaidrs, kurp atrauti esam nu mēs;
Vairs nenoriet saule - aiz Polārā loka
Būs jāvada dienas. Vai katrs to spēs ?
Še sastopam ļaudis no dažādām malām,
No Baltijas, Kaukāza, Ukrainas ar';
Te sadzīti vergi no simtsimtu vietām,
Ka sajukt no dažādām valodām var.
Bet visus te apvieno dzelžainais režīms,
Te katram uz pieres savs numurs tiek likts.
Tas jānosauc vairākas reizes dienā,
Kad pārbauda sardzes kareivis pikts.
Lai strādnieki neslīgtu kūtrumā laiskā,
Tiem jāguļ bez pēļiem un spilveniem,
Bez segām uz nārām, kas cietas un aukstas,
Un netīrās, slapjās drebēs arvien.
Kas aprakstīs smārdu, kas barakā pletās
No trauka, kur sevis pēc jāiet bij mums;
Kas aprakstīs darbu, kas nebij pa spēkam,
No kura tik valstij vien bij' ieguvums.
Tā ritēja dienas, tā pagāja gadi,
Daudz draugu mūsu vidu vairs nav;
Tie krita par upuri salam un badam
Un tundrā no lapsām sen apēsti jau.
Bet lielākais ļaunums bij čekistu ņirgas,
Tiem cilvēks nebija kapeikas vērts:
Kas miris - pie kāju pirksta tam birka,
Bet galvā ar āmuru caurumu cērt.
Kas atgriezās mājup, tiem murgi vien rādās,
Ka atkal uz turieni ceļš aizvest var.
Un draudi, ko ik dienas nākas mums dzirdēt,
Mūs' apziņu dziļi un sāpīgi skar.
Mums jāmeklē rokā tie kangaru kalpi,
Kas Golgātas ceļu lika mums iet;
Tiem jāsaņem pelnītā kangaru alga -
To piedot tiem nevar - tie jāsaņem ciet.
Lai atdod tie labumus, netaisni gūtos,
Lai atbrīvo dzīvokļus, atņemtos mums;
Lai dzimtenē plašā bauda dzīvi tie grūto,
Lai skan tur tiem Ļeņina slavinājums.
Un atmiņu sāpēs dziļi galvas mēs liecam
Par tiem, kam nav lemts būt kopā ar mums,
Kas palika tālajās tundrās un taigās,
Kam veltīts ir šodienas aizlūgums.
