Trīs odziņas skolas virtuvei
Paldies Markusa Lavrinoviča vecākiem no Jaunjelgavas, kuri piektdien uzdāvināja skolai trīs ogas - patiešām milzīgus ķirbjus!
Atšķirībā no tādām ogām kā avenēm vai zemenēm, kuras ātri bojājas, ķirbīšus apēdīsim nesteidzīgi. Mūsu ēdnīcas saimnieču izdoma ir bagātīga, taps gan pankūkas, gan biezzupa, gan marinēti ķirbji kā salāti pie otrajiem ēdieniem. Galdā cels skaisti dzeltenu biezputru un spilgti oranžas sulas, kur ķirbju garšai pievienosies citrusaugļu notis.
Ķirbis ir lielākā oga pasaulē! Tas ir viens no vissenākajiem kultūraugiem pasaulē. Tā dzimtene ir Ziemeļamerika (Meksikas ziemeļaustrumi un ASV dienvidi), kur cilvēki to sāka kultivēt 7500 līdz 5000 gadu pirms mūsu ēras.
Mūsdienās ķirbi audzē visā pasaulē un to var atrast sešos kontinentos no visiem septiņiem. Un te nav gudri jāprāto, kurā kontinentā tas neaug… protams, ka Antarktīdā.
Vai ķirbis ir oga?
Tehniski definējot – jā! Jo oga ir vienkāršs, gaļīgs auglis, kurā parasti ir daudz sēklu. Un, ja mēs tādā veidā nodalām ķirbi no dārzeņiem, tad arī gurķi, banāni, tomāti un arbūzi ir ogas.
Tad nu varam droši teikt, ka ķirbis ir vislielākā oga pasaulē, aiz kura cietās mizas slēpjas medains mīkstums – pilns veselības.
Ķirbi vislabāk ir patērēt svaigā veidā. Jo vairāk to termiski apstrādā, jo vairāk vērtīgo īpašību tas zaudē. Bet pagatavot sildošu biezzupu noteikti var. Pievienojot kariju un citas garšvielas, šāda zupa spēs sasildīt pat vairāk kā tēja.
Labas veselības uzturēšanai iesaka dzert ķirbju sulu, tā satur C, B1, B2, B6, E vitamīnus un arī beta-karotīnu.
Ķirbji ir labs šķiedrvielu, vitamīnu, olbaltumvielu un dzelzs avots.
Ķirbis simbolizē ražu un auglību un to noteikti var dēvēt par rudens karali – gan izmēra, gan krāsas dēļ.
Tā kā ķirbju ražas laiks iekrīt oktobrī, kad ASV un citur pasaulē atzīmē Helovīnu, tad arī šeit tam ir liela simboliska nozīme.
- oktobrī ķirbjus grebj kā lieli, tā mazi. Un, ja ķirbis ir izvietots pie mājas durvīm, tas nozīmē, ka šīs durvis tiks atvērtas bērniem, kuri ar spainīšiem iet no mājas uz māju, saldumus mangodami.
Lai arī šie svētki nereti tiek kritizēti, kā mums – latviešiem – nepiemēroti, jo nav ierakstīti mūsu tradīcijās, tos tāpat svin. Vēl vieni svētki, kas sagādā prieku bērniem, noteikti nenāk par ļaunu. It sevišķi, ņemot vērā to, ka arī latviskajās tradīcijās jau izsenis bijuši masku gājieni – ķekatās (čigānos) iešana, sākot no Mārtiņdienas (10. novembrī) un beidzot ap Meteņiem (6. februāris).
Vai zināji, ka tradīcija izgrebt dārzeņus un tajā ievietot svecīti ir radusies nevis ASV, bet Īrijā? Kāda leģenda vēsta par īru kalēju – Džeku, kurš apmānījis velnu. Tā kā bijis liels dzērājs ar saviem netikumiem, velns izlēmis, ka ir laiks Džeku ņemt uz elli. Bet, pirms atdot savu dvēseli mūžīgām liesmām, Džeks velnam izlūdzies, ka pirms nāves vēl jādodas uz krogu.
Džeks, negribēdams maksāt, izprasījies, lai velns pārvēršas par sudraba monētu un nomaksā rēķinu. To arī velns naivi izdarījis. Sudraba monētu Džeks ātri pārķēra un ielika kabatā, kur atradās krucifikss, kas neļauj velnam atgriezties savā sākotnējā izskatā.
Licis velnam apsolīt neņemt savu dvēseli, Džeks izlaidis velnu brīvībā.
Bet, tā kā Džekam bijusi liela mīlestība pret stiprajiem dzērieniem un darījumi ar tumšajiem spēkiem, Džeks nebija gaidīts arī debesīs.
Kopš šīs dienas līdz mūžības beigām Džekam ir nolemts klīst pa pasauli starp labo un ļauno, nesot ogles gabalu kā vienīgo gaismu rokās. Džeks ielika ogli izgrieztā kāpostu saknē, un vēl šodien viņš klīst tumsā ar to, izplatot ēteriski zaļu gaismu.
Šīs leģendas dēļ simtiem gadu Anglijā un Īrijā cilvēki uz kāpnēm un logu rāmjiem liek grebtus dārzeņus ar svecēm, lai aizbaidītu Džeka klaiņojošo dvēseli.
Šo tradīciju ASV īri ieved tikai 1840. gadā.
Vēlāk citus dārzeņus nomainījis ķirbis, jo to bijis vieglāk izgrebt un tas izskatījies daudz efektīvāk.
