Anna Smona, 7. klases skolniece

20.septembrī mēs, 6. klase 

un 7. klase

ar mūsu audzinātājām skolotājām Simonu un Daci devāmies mācību ekskursijā uz Līgatni. Visu dienu pavadījām Vienkoču parkā ar gidiem Agnesi un Ernestu.

Kāpēc gan Vienkoču parku tā sauc? Tāpēc, ka lielākā daļa no lietām tur ir izgatavotas no viena koka vai zara gabala. Amatniecības muzejā uzzinājām par paņēmieniem, ar kādiem agrāk cilvēki apstrādāja koku. Cirvji, zāģi, ēveles, grebšanas instrumenti,  no karotes līdz laivai – tur tiešām ir viss!

Cilvēkiem tiešām ir bijusi ļoti precīza un uzmanīga roka, pirms visu sāka ražot rūpnīcās un tirgot veikalos! Iesaku ikvienam aizbraukt uz Līgatni un ieraudzīt to visu ar savām acīm.

Kad bija izpētīti senie darbarīki un tehnoloģijas, kāpām augšā uz dabas rotu darbnīcu 2. stāvā. Arī tur ir daudz aplūkojamu priekšmetu no koka – maskas, vīzes, koka tupeles. Ja vien ir iztēle un prasmes, no koka var izgatavot visu! Vai tu zini, ka vieglākais koks Latvijā ir liepa? Būs iespēja pacelt liepas koka gabalu un izjust, cik tas ir viegls.

Radošajā darbnīcā katram ir iespēja izgatavot dūceni, piekariņu vai rokassprādzi. Uz galdiem izvēlei ir krāsainas bumbiņas no koka, bet visinteresantākie ir uzveramie kauliņi – ķirbju sēklas, aprikožu un plūmju kauliņi, pistāciju un valriekstu čaulas, cūku pupas, raibās pupiņas utt. Man šķiet, tas ir diezgan radoši izdomāts – izveidot šādu rotu no dabas materiāliem. Caurumiņi jau izurbti, atliek izdomāt kompozīciju un savērt. Tur nu mēs katrs varējām izpausties!

Tās bija iekštelpu aktivitātes, bet vēl mūs gaidīja kvests laukā. Kvests bija par koku un krūmu karu.

Komandai iedeva karti, kompasu, spoguli, lukturīti un šifrētāju. Lapiņās ar kara aprakstu mums bija jāspēj atrast pavedienus, kuriem sekojot, jāpilda uzdevumi, sekojot kartei.

Uzdevumi nebija viegli, bet tieši tas jau deva asumiņu.

Sacenšoties ar 6. klasi, viņi uzvarēja, jo izgāja kvestu 48 minūtēs – mums tam bija nepieciešamas 50 minūtes.

Ernests bija iekūris ugunskuru piknika vietā, varējām cept desiņas un zefīriņus, pārrunāt iespaidus, baidīt skaisto, silto laiku. Ieteicams līdzi paņemt bumbu – tā būs jautrāk pavadīts laiks.

Vai tad veikala nebija? Bija, protams! Iebraucām Siguldas Raibajā Sunī.

Es ļoti priecājos par šo ekskursiju, un iesaku arī citiem atvēlēt brīvu dienu tādam piedzīvojumam.

Paldies Markusa Lavrinoviča vecākiem no Jaunjelgavas, kuri piektdien uzdāvināja skolai trīs ogas - patiešām milzīgus ķirbjus!

Atšķirībā no tādām ogām kā avenēm vai zemenēm, kuras ātri bojājas, ķirbīšus apēdīsim nesteidzīgi. Mūsu ēdnīcas saimnieču izdoma ir bagātīga, taps gan pankūkas, gan biezzupa, gan marinēti ķirbji kā salāti pie otrajiem ēdieniem. Galdā cels skaisti dzeltenu biezputru un spilgti oranžas sulas, kur ķirbju garšai pievienosies citrusaugļu notis.

Ķirbis ir lielākā oga pasaulē! Tas ir viens no vissenākajiem kultūraugiem pasaulē. Tā dzimtene ir Ziemeļamerika (Meksikas ziemeļaustrumi un ASV dienvidi), kur cilvēki to sāka kultivēt 7500 līdz 5000 gadu pirms mūsu ēras.

Mūsdienās ķirbi audzē visā pasaulē un to var atrast sešos kontinentos no visiem septiņiem. Un te nav gudri jāprāto, kurā kontinentā tas neaug… protams, ka Antarktīdā.

Vai ķirbis ir oga?

Tehniski definējot – jā! Jo oga ir vienkāršs, gaļīgs auglis, kurā parasti ir daudz sēklu. Un, ja mēs tādā veidā nodalām ķirbi no dārzeņiem, tad arī gurķi, banāni, tomāti un arbūzi ir ogas.

Tad nu varam droši teikt, ka ķirbis ir vislielākā oga pasaulē, aiz kura cietās mizas slēpjas medains mīkstums – pilns veselības.

Ķirbi vislabāk ir patērēt svaigā veidā. Jo vairāk to termiski apstrādā, jo vairāk vērtīgo īpašību tas zaudē. Bet pagatavot sildošu biezzupu noteikti var. Pievienojot kariju un citas garšvielas, šāda zupa spēs sasildīt pat vairāk kā tēja.

Labas veselības uzturēšanai iesaka dzert ķirbju sulu, tā satur  C, B1, B2, B6, E vitamīnus un arī beta-karotīnu.

Ķirbji ir labs šķiedrvielu, vitamīnu, olbaltumvielu un dzelzs avots.

Ķirbis simbolizē ražu un auglību un to noteikti var dēvēt par rudens karali – gan izmēra, gan krāsas dēļ.

Tā kā ķirbju ražas laiks iekrīt oktobrī, kad ASV un citur pasaulē atzīmē Helovīnu, tad arī šeit tam ir liela simboliska nozīme.

31. oktobrī ķirbjus grebj kā lieli, tā mazi. Un, ja ķirbis ir izvietots pie mājas durvīm, tas nozīmē, ka šīs durvis tiks atvērtas bērniem, kuri ar spainīšiem iet no mājas uz māju, saldumus mangodami.

Lai arī šie svētki nereti tiek kritizēti, kā mums – latviešiem – nepiemēroti, jo nav ierakstīti mūsu tradīcijās, tos tāpat svin. Vēl vieni svētki, kas sagādā prieku bērniem, noteikti nenāk par ļaunu. It sevišķi, ņemot vērā to, ka arī latviskajās tradīcijās jau izsenis bijuši masku gājieni – ķekatās (čigānos) iešana, sākot no Mārtiņdienas (10. novembrī) un beidzot ap Meteņiem (6. februāris).

Vai zināji, ka tradīcija izgrebt dārzeņus un tajā ievietot svecīti ir radusies nevis ASV, bet Īrijā? Kāda leģenda vēsta par īru kalēju – Džeku, kurš apmānījis velnu. Tā kā bijis liels dzērājs ar saviem netikumiem, velns izlēmis, ka ir laiks Džeku ņemt uz elli. Bet, pirms atdot savu dvēseli mūžīgām liesmām, Džeks velnam izlūdzies, ka pirms nāves vēl jādodas uz krogu.

Džeks, negribēdams maksāt, izprasījies, lai velns pārvēršas par sudraba monētu un nomaksā rēķinu. To arī velns naivi izdarījis. Sudraba monētu Džeks ātri pārķēra un ielika kabatā, kur atradās krucifikss, kas neļauj velnam atgriezties savā sākotnējā izskatā.

Licis velnam apsolīt neņemt savu dvēseli, Džeks izlaidis velnu brīvībā.

Bet, tā kā Džekam bijusi liela mīlestība pret stiprajiem dzērieniem un darījumi ar tumšajiem spēkiem, Džeks nebija gaidīts arī debesīs.

Kopš šīs dienas līdz mūžības beigām Džekam ir nolemts klīst pa pasauli starp labo un ļauno, nesot ogles gabalu kā vienīgo gaismu rokās. Džeks ielika ogli izgrieztā kāpostu saknē, un vēl šodien viņš klīst tumsā ar to, izplatot ēteriski zaļu gaismu.

Šīs leģendas dēļ simtiem gadu Anglijā un Īrijā cilvēki uz kāpnēm un logu rāmjiem liek grebtus dārzeņus ar svecēm, lai aizbaidītu Džeka klaiņojošo dvēseli.

Šo tradīciju ASV īri ieved tikai 1840. gadā.

Vēlāk citus dārzeņus nomainījis ķirbis, jo to bijis vieglāk izgrebt un tas izskatījies daudz efektīvāk.

Mācību ekskursijā 15. septembrī 2. un 4. klase devās uz Vidzemi. Līgatnes dabas takās uzzināja daudz interesanta par parkā mītošo dzīvnieku paradumiem, uzvedību, likteņiem.

Tīklu parkā izlēkājās un izskraidījās, pēc tam devās uz Cēsīm iepazīt divus uzņēmumus – SIA Livonia un SIA Vinnis. Pateicoties tam, ka aktīvi vācām makulatūru, tīklu parku varējām apmeklēt par puscenu. 

Kintija Bērziņa

Man patika gides Aigas stāstījums par parka dzīvniekiem. Pie mūsu skolas arī vajadzētu tādu laukumiņu ar vienkāršiem koka trenažieriem, kāds bija Līgatnes takās.

Tīklu parkā es jau biju bijusi, tāpēc man nelikās interesanti. No jauna bija nākušas klāt bumbas, ar kurām varēja mētāties.

Man likās ļoti interesanti SIA Livonia. Bija interesanta prezentācija un burbuļdzērienu degustācija. Medus tur ir tik garšīgs, ka mēli var norīt!

Kopumā ekskursija bija laba, to vainagoja iepirkšanās Raibajā sunī Siguldā.

Emīls Ķervess

Visvairāk man patika redzēt lāčus. Redzēju, kā lācis ēd, viņa ķepas bija tik lielas! Otrs lācis saldi snauda.

Man patika, ka gide ļoti daudz stāstīja par dzīvniekiem. Redzējām arī mežacūkas, viņas vārtās dubļos un noberžas pret koku. Visvairāk man patika vāveres, jo viņas bija ļoti piemīlīgas.

Tīklu parkā es lēkāju un skraidīju apkārt, mētāju bumbu. Man patika lekt no metāla trosēm 2 metru augstumā. SIA Livonia man ļoti patika prezentācija un garšoja Mežezers. Pats labākais bija, ka mēs redzējām ražošanas telpas un iekārtas.

 Loreta Krūmiņa

Dabas takās gide Aiga mums pastāstīja, ka agrāk zobus tīrīja ar egles skujām. Bija lieliski ieraudzīt īstu, milzīgu lāci! Gides mugursomā bija gan stabule, gan vāveru apgrauzts čiekurs, gan lūša ķepa, gan lāča un mežacūkas kažoka gabaliņš.

 Renārs Grāvītis

Ekskursijā man ļoti interesanti bija uzzināt, ka SIA Vinnis ir robots, kurš divas nedēļas maisa medu, līdz tas kļūst krēmveidīgs. Tad to ir viegli uzziest uz maizītes, un tas nenotek. Neviens cilvēks nespētu tik ilgi maisīt medu!

 Kristers Mikulovs

Mēs bijām ieradušies uz dzimšanas dienu – 14. septembrī Gaujas Nacionālajam parkam, kurā atrodas arī Līgatnes dabas takas, palika 50 gadu. Takas dibinātas mazliet vēlāk, 1975. gadā.

Šampju uzņēmumam Livonia ir 51 gads. Medus ražotnei Vinnis – 25 gadi. Man likās interesanti, ka abi šie uzņēmumi sadarbojas un strādā vienās telpās.

SIA Vinnis mums katram uzdāvināja mazu medutiņu.

 Amēlija Kuvšinova

Bija interesanti nonākt noliktavā, kurā plauktos vešanu uz veikaliem gaidīja daudz medus un dzirkstošā dzēriena. Redzējām arī veikalu, kurā biškopji var nopirkt inventāru, lai varētu parūpēties par bitēm. Mēs pirkām dzērienus un dažādus medus produktus, piemēram, šokolādes krēmu ar medu un riekstiem.

Ekskursija bija kolosāla! Tā domā gan 2. klase.

gan 4. klase.

Otrklasniece Diāna Korotkeviča šādi attēlojusi savus iespaidus dabas takās un tīklu parkā:

Mūsu skolas 4. klases skolēni piedalās Erasmus+ projektā Audio Textbooks - Help for Challenged Readers and Their Teachers (Audio mācību grāmatas – palīgs skolēniem ar lasīšanas traucējumiem un viņu skolotājiem), projekta Nr. 2020-1-LV01-KA201-077533.

Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Dr. philol. Eva Birzniece pārbaudīja skolēnu lasītprasmi.

Gandrīz kā eksāmenā - testu gatava kārtot Kintija.

Dānijā 3. klasē visi bērni kārto nacionālo testu, pēc kura rezultātiem bērnam nosaka vai nu disleksiju, vai kritiski zemu tuvu stāvokli tai, piešķirot sarkano, dzelteno vai zaļo krāsu, un šis tests visiem ir obligāts. Atkarībā no tā, kāda krāsa bērnam piešķirta, viņam piemeklē labāko mācīšanās metodi.

Disleksija primāri ir lasīšanas tehnikas problēmas, kad cilvēks tekstu nevar izlasīt pietiekami ātri. Viņš smadzeņu darbības īpatnību dēļ nevar pilnībā automatizēt lasīšanu un rakstīšanu.

Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem visai augstam procentam Latvijas 15 gadus veco jauniešu trūkst funkcionālās lasīšanas prasmes.

Pēc starptautiskās definīcijas, disleksija ir fonoloģiskās procesēšanas traucējums. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir grūti savietot runu ar tās grafisko reprezentāciju – drukātu tekstu. Šāda cilvēka smadzenēm ir grūti nošķirt valodas skaņas, līdz ar to ir grūti pateikt, piemēram, ka vārdā “māja” ir četras dažādas skaņas, līdz ar to katrai skaņai pielikt klāt burtu. Tas ietekmē gan lasīšanas, gan rakstīšanas procesu. Disleksijai ir divi komponenti – pilnvērtīgs intelekts un fonoloģisko prasmju vājums.

Ja pieaudzis cilvēks lasa ap 160–200 vārdiem minūtē, skolēns ar smagu disleksiju lasa 15 vārdus minūtē 9. klasē, tātad vienu desmito daļu no tā, ko viņa vienaudži. Un tas ir tikai viens piemērs. Kad skolēni sēž klasē un visi ir izlasījuši vienu lapaspusi, bērns ar disleksiju ir izlasījis pirmos divus teikumus. Tur ir tā atšķirība – viņš visu laiku nevar piekļūt tam pašam informācijas apjomam, kam var piekļūt citi.

 Ja kontroldarbā ir jāatbild uz jautājumiem par šo vienas lapaspuses tekstu, viņš var atbildēt tikai par šiem diviem teikumiem. Līdz ar to šāds bērns vienmēr ir zaudētājs piekļuvē tekstam.

Ir ļoti kļūdaini apgalvot, ka cilvēks ar disleksiju nesaprot, ko viņš lasa, tas ir pretrunā ar to, ko mēs sakām, ka viņam ir normāls intelekts. Tāpēc visā attīstītajā Rietumu pasaulē izmanto to, ko sauc par kompensāciju, – to, ko nevari izdarīt savas vājās prasmes dēļ, kompensē ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT).

Cerēsim, ka arī mūsu valstī būs plašāk pieejams atbalsts šādiem bērniem, lai viņi varētu pilnvērtīgi mācīties. Daudzeses bērnu dalība projektā ir mazs, bet svarīgs pienesums.

Pavasarī mūsu ceturtklasnieki vēlreiz tiksies ar Evu Birznieci, lai novērtētu, kā mācību gada laikā attīstījušās viņu funkcionālās lasīšanas prasmes.

Skolēni pārrunā iespaidus un tūlīt pacienāsies ar kūku. 

Luīze Cera, 9. klases skolniece

 18. septembrī 9. klase kopā ar Dagmāru un Rutiņu aizceļoja atpūtā no skolas dzīves mācību ekskursijā. Ātri bija klāt pirmais mērķis - Rīgas lidosta.

Saņēmām atstarojošas vestes, caurlaides un ļoti jaukas, zinošas gides pavadībā devāmies izpētīt Baltijā lielāko lidostu pēc apkalpoto pasažieru skaita. Mēs pat nebijām aizdomājušies, cik daudz un dažādu profesiju pārstāvji strādā lidostā: administrācija, ugunsdzēsēji glābēji, autobusa šoferi, muitnieki, apsargi, lidlauka apkalpošanas speciālisti, autostāvvietu operatori un vēl ļoti, ļoti daudz citu profesiju pārstāvji. Arī mums piedāvāja vasaras brīvlaikā izmēģināt savus spēkus dažādos darbos. Piloti un stjuartes lidostā nestrādā, viņu darba vietas ir aviokompānijas.

Mēs izgājām drošības pārbaudi caur darbinieku ieeju, ar autobusu izbraukājām lidostas teritoriju un uzzinājām daudz interesantu faktu par lidostu. Lidostā strādā  vairāk nekā 1350 darbinieku. No mūsu lidostas var aizlidot uz vairāk kā 100 galamērķiem. Mums arī paveicās redzēt,  kā pacēlās divas lidmašīnas. Lielākā daļa no mums lidostā nekad nebija bijuši, arī lidojuši ir tikai daži.

Uz atvadām gide katram uzdāvināja lidostas suvenīru – atslēgas piekariņu ar lidmašīnu.

Pēc tā sekoja kino Akropole Rīga. Būdami prātīgi, mēs izsecinājām, ka ēdiens, ko var pirkt uz vietas kinoteātrī un ienest zālē, ir pārāk dārgs un neizdevīgs. Līdz seansam bija laiks, visi devās atrast vietas, kur paēst. Es ar klasesbiedreni Endiju Maximā paņēmu ķiplokmaizīti ar ķiploku salami desiņu, un tā mēs sēdējām uz soliņa un ēdām. Bijām izvēlējušies skatīties filmu “Mūķene II”, kino bija diezgan interesants, tas bija šausmu žanrā, kas ne katram būs pie sirds, brīžiem bija baisi, jo kino zālē tumbām bija iespaidīgi efekti un bija ļoti skaļi. Skolotāja Dagmāra vienā brīdi nedaudz iekliedzās, un tas mūs sabiedēja vairāk nekā pati šausmene.

Beigās mēs visi pavadījām stundu Ogrē starp Hesīti un Lidl, daži puiši ar Bolt skūteriem paspēja pabraukāt pa Ogri, kamēr pārējie stūma vaigos savus burgerus. Satikām dažus mūsu skolas absolventus, kuri mācās Ogres tehnikumā. Arī viņus vilina hesītis un Lidl.

Ekskursija, protams, varēja būt vēl labāka,  nākamreiz būs visiem jāpacenšas, lai II semestra ekskursija būtu neaizmirstama, galu galā tā būs pēdējā pamatskolā.