Mūsu skolas 7.klases jaunieši ir atraktīvi, kā tautā mēdz teikt, kustīgi un lustīgi, tāpēc, izvēloties pirmā semestra piedzīvojumu Skolas somas ietvaros, šoreiz negribēja muzejus, koncertus vai teātri. Audzinātāja Dagmāra aicināja meklēt pašiem. Jaunieši pārraka visu internetu, meklējot to īsto un vienīgo piedāvājumu. Un atrada piedzīvojumu spēli “Izlūku gaitās” Ķemeru nacionālajā parkā. Pirms diviem gadiem Skolas somas programmā kopīgi redzētais “Dvēseļu putenis” mudināt mudināja turpināt izzināt latviešu strēlnieku tēmu.
Ekskursijas dienā meteorologi solīja 95% lietus iespējamību. Atcelt braucienu? Par to neviens pat dzirdēt negribēja! Vai tad īsta kara apstākļos kāds atlika kaujas sīka lietutiņa dēļ? Attālināto mācību laikā gana sēdēts mājās, gribas kolektīvu saliedējošu braucienu, neviens nav no cukura! Pat laika apstākļi piekāpās septīto apņēmības priekšā, un dienas lietus norma paspēja nolīt, kamēr autobuss ripoja pa Zemgales līdzenuma ceļiem uz Smārdi. Spēles divarpus stundās debesis gan bija apmākušās, bet slapjums vismaz nekrita no gaisa, tas tikai sūcās no mitrajām sūnām, kurās nācās krist, kad apkārt eksplodēja iedomāti spridzekļi, un no ierakumu sienām purvā.
Smārdes stacijas laukumā iebraucot, uzreiz bija skaidrs, kura mašīna gaida mūs – no tās izkāpa puisis, tērpies senlaicīgā karavīra šinelī un cepurē.
Devāmies uz Ķemeru Nacionālo parku, lai piedalītos izglītojošā spēlē “Izlūku gaitās” un caur personīgo pieredzi un dalību lomu spēlē interaktīvi izglītojošā veidā iepazītu latviešu strēlnieku gaitas un cīņas Ķemeru purvos, īpaši uzsverot latviešu strēlnieku – izlūku darbību. Aktivitāte piedāvāja iespēju skolēniem ceļot laikā un atgriezties vairāk kā 100 gadus senā pagātnē, kur pāri purvu klajumiem atblāzmojas kauju ugunis. Spēles gaitā dalībnieki apguva jaunas zināšanas par 1. Pasaules kara notikumiem Ķemeru frontē un latviešu strēlnieku kā izlūku darbību šajā frontes iecirknī. Dalībnieki tika iepazīstināti ar latviešu strēlnieku bataljonu izveidi, politisko un ekonomisko situāciju bataljonu veidošanās brīdī.
Pašā sākumā, ievērojot diezgan stingru disciplīnu, nācās pildīt dažādus spēka un komandas saliedēšanas uzdevumus.
Varēja pielaikot vēsturiskos formas tērpus, izmēģināt maskēšanos, katram bija iespēja izmēģināt arī autentisku ieroci, mēģinot sašaut mērķus.
Komandas darbā nācās uzsliet vēsturisku telti. Viena komanda to paveica meistarīgi, par otras veikumu Māris secināja, ka tādu “telts” variantu nekad līdz šim, desmit gadu darbā ar skolēnu grupām, nav redzējis.
Daloties komandās, daļa no spēles dalībniekiem iejutās vācu pusē, bet otra daļa - latviešu strēlnieku pusē. Izmantojot atbilstošu ekipējumu, tai skaitā, vēsturiskos formas tērpus un autentiskus ieročus, dalībnieki risināja dažādus uzdevumus, izveidoja aizsargpozīcijas, devās izlūkos, veidoja slēpņus, lai nodarbības beigās noskaidrotu kaujas iznākumu. Diemžēl šoreiz uzvarēja vācieši, bet tie jau bija mūsu pašu septītie.
Tēja no pašu iekurināta vēsturiskā patvāra, kādu dzēra strēlnieku laikos – tas bija kaut kas!
Un kā vecākais muzeja speciālists, pētnieks un vēstures entuziasts Māris Ribickis runā par vēsturi - acis mirdz un gribas klausīties vēl un vēl! Kur nu vēl uzskatāmāku un pusaudžiem viegli uztveramāku piemēru par Latviju Krievijas impērijas sastāvā – ja impēriju salīdzinām ar picu, tad Latvija bija neliels gabaliņš no šīs picas.
Pēc spēles skolēni atzina, ka iegūtās zināšanas un prasmes viņi varēs pielietot, apgūstot Latvijas un pasaules vēstures notikumus vēstures stundās. Māris aicināja atbraukt vēl, izspēlēt spēli par tā laika medicīnu frontes apstākļos, mēģināt pārnakšņot mežā. Tas noteikti palīdzētu viņiem sagatavoties vēstures eksāmenam 9.klases beigās.
Atskatoties uz mežā piedzīvoto, skolēni pozitīvi novērtēja to, kā aktivitātes tika novadītas. Nodarbība šķita interesanta un saistoša. Vairāk uzzināja par Pirmo pasaules karu, pārbaudīja savu fizisko sagatavotību un ļoti patika, ka Māris visu vadīja ar brīnišķīgu humora izjūtu.
Sakām lielu paldies par lieliski noorganizēto pasākumu gan Mārim Ribickim, gan iniciatīvai Latvijas skolas soma!
Jau pēc atgriešanās Daudzesē izlasīju, ka pašam Mārim, šobrīd aizrautīgam vēsturniekam, 7.klasē vēsturē bija trijnieks. Viņa dzīvi mainīja diena, kad mājās pazuda internets, un mammas grāmatu plauktā puisis pamanīja grāmatu ar, kā tobrīd likās, dīvainu nosaukumu – “Dvēseļu putenis”. Kā gan dvēselēm var būt putenis? Nācās izlasīt…
Tieši Smārdes kauju laikā tika izmēģināta arī latviešu bataljonu apvienošana brigādes formācijā, kas izrādījās kopumā sekmīga un iedrošināja augstāko vadību turpināt darbu pie latviešu vienību paplašināšanas. Lūk, kā izlūku gaitas, ko mums uzbūra Māris, raksturo Aleksandrs Grīns:
“Naktīs strēlnieku pulciņi aizlavās līdz vācu dzeloņsētām, jo viņus sedz nakts melnums un bālganais miglas lāņu pelēkums. Dienas stundās viņi vēro un pēta vācu tranšejas, sakāpuši priežu galotnēs, - tā jauni lūši kāri skatās, kur līdīs rubeņbars, - vai paslēpjas starp ceriem un ciņiem no paša rīta, kad vēl nav izgaisis ausmas palsums, un paliek ledainā ūdenī un aukstā miglā līdz vakarstundai, nekustēdamies un nenovērsdami acu no dzeloņžogiem un vaļņiem, stingušiem, zīmuli vairs lāgā neturošiem pirkstiem lūko uzmest uz papīra vācu apcietinājumu kontūras.
Tikai ar tumsas iestāšanos viņi tiek atpakaļ un tikai atpakaļceļā mana, cik ledaini drebuļi krata miesu un ka tos pārņēmis nāves gurums pēc purvā un miglā sabūtas dienas.”
