29.aprīlī mēs, 2.un 4.klase, braucām uz Daugavas muzeju. Tur mūs sagaidīja gide Inese. Viņas mīļākā krāsa ir violetā. Kā mēs to sapratām? Pēc tā, ka viņas mati bija violeti.

Daugavas muzejs stāsta par Daugavu un tās apkārtni no seniem laikiem līdz mūsdienām. Tas  ir ierīkots Doles salā vēsturiskā ēkā - 19. gadsimta beigās celtajā vienā no mazākajām Latvijas pilīm. Muzejā mēs skatījāmies divas filmiņas un redzējām visdažādākos senos priekšmetus – rotaslietas, senus tērpus, darbarīkus. Vissenākā lieta bija 900 gadus veca atslēga. Pirms pāris gadu tūkstošiem  Doles salas apkaimē ieradās pirmie klejojošie ziemeļbriežu mednieki, no tā brīža Daugava bija apdzīvotības šūpulis tagadējā Latvijas teritorijā.

Gide mums iemācīja jaunu vārdu – arheologs. Tas ir cilvēks, kurš meklē un pēta senas lietas. Visinteresantāk bija pašiem kļūt par arheologiem! Gide bija mums sagatavojusi kastes ar smiltīm, lāpstiņas, grābeklīšus, otas, un mums kā īstiem arheologiem vajadzēja rakties smiltīs un meklēt tur dažādus priekšmetus. Atradām daudz, un starp senām lietām viltīgi bija iejaukti arī pavisam jauni priekšmeti.

Muzejā izspēlējām arī interaktīvu spēli par Daugavas zivīm.

Vēlāk izpētījām muzeja pagalmu ar senu lielgabalu un rododendriem – tie ziedēja kā dzelteni un violeti mākoņi.

Uz šo muzeju mēs labprāt aizbrauktu vēl! Paldies programmai Skolas soma!

Pēc tam mēs devāmies  uz uzņēmumu Getliņi EKO, lai uzzinātu daudz ko jaunu  par atkritumu apsaimniekošanu, zaļās elektroenerģijas ražošanu un dārzeņu audzēšanu siltumnīcās.

Sasmēlušies zināšanas un iespaidus, izlēkājāmies Jump Space atrakcijās.

Anna Smona, 5.klase

Ekskursija 5. un 6.klasei notika 27.aprīlī. Ceļš līdz Motormuzejam aizņēma ap divām stundām. Autobusā varēja just bērnu satraukumu un redzēt viņu mirdzošās actiņas. Es izbaudīju braucienu un ļāvu laikam paskriet.

Izrādījās, ka esam atbraukuši uz modernāko muzeju Latvijā! Tehniski radošajā darbnīcā „Vēja enerģija” uzzinājām, kas ir vējš un kā vēja enerģiju iespējams izmantot. Uzzinājām arī to, kā ar vēja palīdzību var ražot elektroenerģiju, kā ir attīstījušies vēja ģeneratori un cik daudz elektroenerģijas šādi tiek saražots Latvijā.

Tālāk mūsu uzdevums bija sadalīties komandās un pašiem izgatavot spārnus vēja ģeneratoram - likt vēju pie darba! Mūsu komandu sauca „Komanda”. Tik vienkāršs un parasts nosaukums, bet tāds nu mums tas bija. Katrai komandai bija savs spārnu veids, izgrieztus un salīmētus tos vajadzēja izmēģināt pie mākslīgā vēja. Kopā bija sešas komandas, bet vējš viens, tāpēc bija jākustas ātri. Es biju ceturtais jeb liekais cilvēks savā komandā. Pavisam nevajadzīga tomēr nebiju, jo uztaisīju rezerves spārnus. Vēja ģeneratoram bija pievienots voltu skaitītājs, un komandas sacentās, kuri spārni saražos visvairāk enerģijas. Mēs dabūjām 5.vietu, bet mums vismaz bija jautri.

Pēc nodarbības devāmies izpētīt pašu muzeju. Vecās mašīnas bija tik skaistas, spīdēja un laistījās!

Varēja redzēt, ka par tām ļoti rūpējas. Izmēģinājām dažādas interaktīvās lietas. Ja mašīnas aiztikt nedrīkstēja, tad bija autobuss, kurā varēja iekāpt. Priekšējā spogulītī bija filmiņa, lai izskatītos, ka tur sēž šoferis un brauciena laikā runā ar mums.

Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā mūs sagaidīja ļoti jauka un atraktīva gide. Skolotājai Dacei bija jāizvēlas stiprākais, drošsirdīgākais puisis no mūsu vidus kā karalis. Tika izvēlēts Edgars no 6.klases. Nākamo vajadzēja puisi, kurš ir kluss, kautrīgs un nosvērts. To lomu dabūja Guntis no mūsu, piektās, klases. Viņam bija jātēlo Andrejs Pumpurs. Gide ļoti labi stāstīja, un Guntim tikai vajadzēja tēlot Andreju P.

Tas viņam ne visai labi izdevās, bet  mēs visi smējāmies no sirds. Andrejam ļoti patika lasīt grāmatas. Vienu dienu viņš iedomājās, kāpēc gan lai pats neuzrakstītu tādu grāmatu, ko pašam gribētos lasīt? Tajā laikā viņš gāja armijā, tāpēc grāmatas rakstīšana ieilga 14 gadus! Tas ir pat vairāk, kā man tagad! 1888.gadā notika Dziesmu svētki, un Andrejs izdomāja, ka ir īstais laiks pārdot savu grāmatu „Lāčplēsis”. Bija nodrukāti 2000 eksemplāri, no kuriem tobrīd nopirka tikai divus! Par to Andrejs ļoti noskuma, bet redz, kā, eposu lasa vēl šodien, un arī mēs muzejā izspēlējām tajā attēlotos notikumus.

Roberts spēlēja Lāčplēsi, Annija – Spīdalu, es – Laimdotu, Ģirts – Kangaru, Markuss – Melno bruņinieku.

Pirms braukt mājās, aizgājām uz Lielvārdes pilsdrupām. Ceļš atpakaļ bija mierīgs, visi bija norimuši un noguruši, jo iespaidu gūts ļoti daudz. Es izkāpu Daudzevā un lēnā garā, izbaudot svaigo pavasara gaisu un labo laiku, gāju lēnām mājās.

Markuss Laurinovičs, 6.klase

Muzejpedagoģijas nodarbībā Motormuzejā mēs mācījāmies par vēja enerģiju un būvējām paši savus spārnus. Markusa Lavrinoviča pagatavotie spārni spēja saražot visvairāk enerģijas, mani bija otri ātrākie. Kad mācību stunda bija beigusies, devāmies muzeja izpētē. Nultajā stāvā bija smagās mašīnas, varēja izpētīt motora uzbūvi, redzējām pirmo riteni, virtuāli pabraucām senā autobusā. Otrajā stāvā – vismodernākie auto un rallija monstri. Žēl tikai, ka nevarējām izbraukt ar simulatoru. Daži nopirka mazās spēļu mašīnītes.

Lote Turjanska, 6.klase

Man ļoti, ļoti patika abi muzeji, īpaši Lielvārdes muzejs, jo luga bija smieklīga, gide bija jauka, aktieri – profesionāli!

Paldies Lielvārdes muzejam arī par to, ka dienā muzejs uzņem tikai vienu skolēnu grupu - mums nebija jāsteidzas ne no Rīgas, lai nenokavētu norunāto laiku, ne pašā muzejā jāatbrīvo vieta citai grupai, varējām visu izbaudīt.

Gabriella Holšteine, 6.klase

Motormuzejā sacensībās, kuri spārni saražos visvairāk voltu, uzvarēja Markusu komanda, kurā visi bija Markusi. Lielvārdē bija interesanti stāsti par vēsturi, lieliska iespēja pašiem izspēlēt fragmentu no eposa „Lāčplēsis”. Bija interesanti izstaigāt parku ar taciņām un koka skulptūrām, apskatīt Lāčplēša gultu – lielo akmeni pie muzeja.

Mājās devāmies noguruši, bet ļoti priecīgi par šo dienu!Emocijas pārpildīja, prieks līdz ausīm! Paldies Skolas somai par šo ekskursiju!

Nikola Marta Vigule, 9. klases skolniece

14. aprīlī Daudzeses pamatskolas 8. un 9. klase un daži sestklasnieki devās ekskursijā uz Rīgu un Salaspili. Ceļš pagāja ļoti ātri. Kad ieradāmies Rīgā, devāmies uz mūsu pirmo ekskursijas vietu – Stūra māju.

Tur atvērtās durvīs mūs jau gaidīja ļoti jauks gids. Kad mēs iegājām iekšā, mūs nedaudz iepazīstināja ar ēkas vēsturi. Tālāk, kad mēs jau bijām mazliet ieintriģēti, mūs sāka vest pa dažādiem kabinetiem, telpām, rādot un stāstot sīki un smalki par visiem cilvēkiem, ko ar viņiem šeit darīja, kur veda, ko lika darīt. Šis man šķita ļoti interesanti. Tālāk, kad parādīja visas šīs telpas un vietas, mūs veda uz interesantāko daļu – pagrabtelpām. Mūs izvadāja pa dažādām kamerām un cietuma virtuvi.

Cietuma virtuvē mums parādīja, kur un kā gatavoja ēdienu apcietinātajiem. Viņus tur slikti baroja, taču man tas viss likās ļoti interesanti, jo es biju iejutusies cietumnieka ādā. Vēl mūs izveda nožogotā teritorijā, kas skaitījās cietumnieku pastaigu laukums. Cietumniekus dienā 20 minūtes izveda pastaigāties.

Vēl mūs aizveda uz telpu, kur reāli tika šauti cilvēki. Tur pat sienā vēl bija šāvienu pēdas, kā arī bija kādas vietas, kur vēl varēja atrast ieroču čaulītes. Es sajutos ļoti jocīgi, jo sapratu, ka šeit šāva īstus cilvēkus, nevis kā filmās. Mums parādīja dažus kadrus no filmas „Katiņa”. Vēl mūs ieveda pratināšanas telpā, parādīja, ar kādām metodēm no cilvēkiem izspieda informāciju. Viens no tiem bija gumijas steks un otrs veids, kad ar naglu dūra aiz nagiem. Es sajutos ļoti, ļoti pretīgi, jo iedomājos tās sāpes... Vēl arī mums bija izaicinājums, kur piecu minūšu laikā bija jāatrod noteikta telpa. Šo telpu mēs atradām aptuveni minūtes laikā un šī telpa bija duša. Pēc šīs telpas mums gids pastāstīja diezgan biedējošu spoku stāstu. Gids bija ļoti superīgs, jo viņš spēja visu pastāstīt tik interesanti un ar nelielu humora pieskaņu. Vēl mums gids pastāstīja, ka pagrabā, kur atrodas cietumkameras, esot pat iedoti ielu nosaukumi. Viena no šīm ielām bija Rožu iela, tad vēl bija Dubļu iela, pārējo ielu nosaukumus es neatceros. Mūs ieveda arī reālā kamerā ar četrām gultām. Lielāko izbrīnu man izraisīja tas, ka šajā kamerā iespieda 25 cilvēkus, tas tiešām ir liels skaits priekš tādas mazas telpas.Vēl šajā telpā bija arī spainis, kur šie cilvēki bija spiesti kārtot savas dabiskās vajadzības. Vēl mūs iespundēja karcerī, ļoti tumšā telpā, kur spīdzināja cilvēkus un turēja bez ēdiena un ūdens, kā arī vispār nebija ventilācijas. Šajā mazajā telpā tika iespundēti vairāk nekā četri cilvēki. Iznākot ārā, mums šķita ļoti silti, jo pagrabos bijām pamatīgi nosaluši. Šī vieta man ļoti patika, jo varēja sajusties ļoti baisi, reāli un saprast, ka tas viss, kas tur notika, nebija filma vai datorspēle.... Tālāk mēs visi nosaluši, taču domīgi sēdāmies skolas autobusā un devāmies uz mūsu nākamo izklaides vietu „Jump Space”. Par šo vietu man nav nekā daudz ko stāstīt, jo šeit mēs tikai lēkājām, trakojām un vienkārši izbaudījām laiku ar klasi. Šeit mēs bijām stundu, jo mūs jau gaidīja Salaspils memoriāla gide Līga. Tātad, kā jau jūs paši noprotat, mūsu pēdējā ekskursijas vieta bija Salaspils memoriāls.

Tur mums stāstīja par bijušo Salaspils koncentrācijas nometni, kuras kopējā platība bija 25 ha. Šī bija ļoti smaga vieta, jo stāstīja lielas un sirdi graujošas lietas. Kā piemēram, ka daudzi cilvēki tika turēti badā un vienmēr strādāja garas darba stundas. Viņiem bija ārkārtīgi liela slodze. Ziemā viņiem arī tika dots neatbilstošs apģērbs. Ļoti, ļoti plāns. Mūs izvadāja pa bijušās nometnes vietu. Šiem cilvēkiem reizēm ļāva nosūtīt ģimenēm vēstulītes, un ģimenes arī varēja atsūtīt kādu pārtikas paku. Mani visvairāk fascinēja milzīgās akmens skulptūras „Māte”, „Nesalauztais”, „Pazemotā” un skulptūru grupa „Solidaritāte”, „Zvērests” un „Rot Front”. Kopā memoriālā ir trīs lielizmēra skulptūras un viena skulptūru grupa. Kopumā visā nometnes pastāvēšanas laikā šeit ilgāku vai īsāku laiku bija ieslodzīti 22 000–23 000 cilvēku, no kuriem aptuveni puse bija dažādās akcijās pārvietotas personas, kas nometnē uzturējās tikai īsu laiku. Bija arī daudzi cilvēki, kas tur neizdzīvoja un diemžēl gāja bojā. Šī vieta man lika novērtēt to, kādā valstī mēs tagad dzīvojam. Mierīgā, demokrātiskā Latvijā, nevis kā pirms daudziem gadiem. Staigājot pa nometnes vietu, mēs paspējām arī kļūt slapji un mazliet nosaluši, jo bija auksti un lija lietus. Mūs arī ieveda nelielā muzejā, kur bija dažādi apskates objekti, izstādes, varēja redzēt arī, uz cik sliktām un cietām guļvietām nācās gulēt ieslodzītajiem. Tas bija tik briesmīgi...

Kad visu mums pastāstīja un parādīja, mēs atvadījāmies no jaukās gides un devāmies mājup. Pa ceļam vēl iebraucām veikalā un tad patiešām uz mājām.

Man šī ekskursija šķita ļoti drūma, bet savā veidā interesanta un noderīga vēstures eksāmenam. Vienīgi žēl, ka bija tik īsa. Mājās mēs bijām ap pulksten 19.

 Ekskursijā es ieguvu ļoti daudz noderīgas informācijas, un noteikti ieteiktu arī citiem apmeklēt gan Stūra māju, gan Salaspils memoriālu, lai arī viņi izjustu, kā bija šiem nabaga cilvēkiem, kam to nācās piedzīvot.

Roberts Gabrāns, 6.klases skolēns

Ekskursijai drūmu noskaņu piešķīra jau paši pirmie gida teiktie vārdi, pie ieejas norādot uz spoguļiem telpas abās malās – viņš teica, ka šie spoguļi ved mokās. Mums pastāstīja par metodēm, ar kādām tika panākta atzīšanās noziegumos, kuri vispār nebija veikti – ja apsūdzētais neatzinās, viņam sita ar gumijas steku, jo sitiens ar tādu izstaro pa visu roku un ķermeni. Ja arī tad neatzinās, dzina naglas zem nagiem. Vēl nopratinātāji spēlēja labo un slikto policistu – sliktais paziņo, ka aiziet vēl pēc naglām, bet pēc pusstundas atnāk labais un piedāvā parakstīt papīru, lai aizturētais tiktu atlaists brīvībā, bet pēc tam izrādās, ka parakstītajā papīrā ir atzīšanās par, piemēram, spiegošanu Vācijas labā.

Jānis Šaķis, 9.klases skolēns

No ekskursijas man spilgti palicis prātā spoku stāsts. Mūsu gids reiz vēlu vakarā bija jau sataisījies doties mājās, kad pēkšņi izdzirdēja klavieru skaņas un stipri izbijās. Atrisinājums gan izrādījās vienkāršs – blakus Stūra mājai bija mūzikas skola, un tur kāds audzēknis vingrinājās klavierspēlē.

Nikola Marta Vigule, 9.klases skolniece

6. aprīlī desmit Daudzeses pamatskolas skolēni devās uz dažādām Latvijas vietām ēnot dažādu profesiju pārstāvjus. Es pati devos uz Starptautisko Kosmetoloģijas koledžu. Ceļš līdz koledžai bija diezgan ilgs un spraigs. Nelielā sniegputeņa dēļ, kas bija plosījies iepriekšējā naktī, tika traucēta satiksme. Bija grūti no sākuma iejusties Rīgas burzmā, bet pēc kāda laiciņa jau biju pieradusi. Šīs apgrūtinātās satiksmes dēļ es nokavēju dažas minūtes. Ierodoties dažas minūtes pēc desmitiem un uzejot koledžas 3.stāvā, mani sagaidīja ļoti jauka sieviete vārdā Inguna. Es nopratu, ka šī sieviete bija koledžas direktore. Viņa mani ieveda nelielā telpā un lika nedaudz pastāstīt par sevi, kamēr es gaidīju Ēnu dienas galveno ēnošanas objektu. Kad es biju ar sevi iepazīstinājusi, mani aizveda pavērot kādu no koledžas lekcijām. Tur studenti izmēģināja dažādus kosmetoloģijas procesus uz klientiem. Manī redzētais raisīja lielu aizrautību un es jau sāku apsvērt domu, ka varbūt man arī vajadzētu iet mācīties par kosmetologu. Kad bija pagājušas apmēram 15 minūtes, tad jau bija ieradusies mana ēnojamā – Marika Ģederte. Pa ceļam uz Rīgu es biju nopirkusi Marikai rozes, par kurām viņa bija ļoti priecīga. Marika mani un vēl piecas ēnas (divas no tām nebija Marikas ēnas) aizveda uz kabinetu, kurā viņa iepazīstināja ar sevi un pastāstīja visu sīki un smalki, kā viņa ir nonākusi līdz savam tagadējam darbam. Stāsts par viņu bija ļoti, ļoti interesants. Laiks palidoja nemanot. Viņas dzīve nav bijusi diez ko viegla, bet viņa lepojas ar savu noieto ceļu, jo nevienam citam nav un nebūs tāda pati dzīve kāda bija un ir viņai. Viņa ir pabijusi visās pasaules malās. Marika ir bijusi arī Amerikā, kur viņai bijis daudz gan labu, gan sliktu piedzīvojumu. Marika nav mierīgā un apdomīgā meitene, viņai patīk trakas idejas un lietas. Viņa visam vienmēr teiks „jā”, jo viņai patīk mesties trakos piedzīvojumos, ko var atcerēties visu dzīvi. Kad šo garo, taču ļoti interesanto stāstu par viņas dzīvi bijām noklausījušies, viņa mūs aizveda paēst uz kafejnīcu. Porcijas bija tik lielas, ka līdz pat nākošajam rītam negribējās ēst! Pēc pusdienu pārtraukuma Marika mums izrādīja skolu, kā arī izvadāja pa kabinetiem. Skolas ārpuse, pagalms, kā arī pati skola ir tik tiešām ļoti, ļoti skaista un liela. Mūs aizveda arī līdz administrācijai, kur iepazīstināja ar kādu indieti, kurš ir skolas starptautisko projektu koordinators. Izrādās, ka šajā koledžā strādā divi indieši. Šī indieša vārds bija ļoti sarežģīts un grūti izrunājams. Viņš runāja tikai un vienīgi angļu valodā. Šis jaunietis mūs iepazīstināja ar sevi un pastāstīja, kā viņš ir nonācis šajā amatā. Par mūsu uzcītīgo klausīšanos Marika mums iedeva dāvaniņu – maisiņu, kurā iekšā bija termoss ar Starptautiskās Kosmetoloģijas koledžas logo. Pēc tam, kad mūsu sarunas ar indieti bija beigušās, mūs vēl pavadāja pa skolu un pēc tam mēs atkal gājām uz to pašu kabinetu, kur sākumā. Marika dalījās ar ļoti interesantiem stāstiem, ieteikumiem, padomiem, kā arī uzdāvināja savu grāmatu, ko viņa ir sarakstījusi kopā ar pasaulē diezgan pazīstamu Kanādas un Amerikas motivējošo publisko runātāju un pašattīstības grāmatu autoru Braienu Treisiju. Šī grāmata ir angļu valodā un ir viens no pasaules lielākajiem bestselleriem, ļoti bieza, pilna padomu un noderīgu lietu. Es noteikti to izlasīšu. Vēl Marika mums iedeva skolas bukletu, kurā atrodama informācija par Kosmetoloģijas skolu. Pulkstenis bija jau 14.30, visi sāka posties uz mājām, arī es.

Šī Ēnu diena man ļoti, ļoti patika un iespiedās atmiņā. Noteikti es dotos uz koledžu vēlreiz, protams, ja tāda iespēja būtu! Iespējams arī, ka pēc vidusskolas atgriezīšos tur kā studente.

Iesaku katram skolēnam piedalīties Ēnu dienā, jo tā ir tik lieliska iespēja tikt tur, kur parasti nekādi nav iespējams!

Otrā no kreisās - Marika Ģederte; piektā no kreisās - Nikola Marta