Projekta "Šalle Latvijai" mērķis ir rokadīšanas un mašīnas adīšanas tehnikā viena gada garumā radīt unikālu adījumu - šalli, kas savā neatkārtojamā veidā atspoguļotu visas Latvijas adītāju prasmes, katra novada individuālo krāsu un rakstu izpratni. Vienot iedzīvotājus kopīgam mērķim, nodot adīšanas prasmes no paaudzes uz paaudzi, apzinoties un novērtējot katra ieguldījumu. Jau piecus mēnešus šalle ceļo pa Latviju, un pirms Lieldienām ieradās Aizkrauklē.
Daudzesiete Baiba Grāvīte uzaicinājumu iesaistīties adīšanā izlasīja „Staburagā”. Patriotisku jūtu vadīta, uzreiz saprata – jāpiesakās! Viņai arī radās ideja, ka noteikti jāieada šallē Daudzevas vārds, tāpēc uzrunāja pieredzējušo rokdarbnieci Valiju Lucāni.
Dienu pirms sava reģistrētā adīšanas laika Baiba devās uz Interešu izglītības centru apskatīt šalli, un bija sajūsmā par krāsām, rakstiem, adītāju izdomu.
Turpat pilsētā nopirka dziju siltās, latviskās krāsās, un tā pati pateica priekšā, ka jāada skujiņas rakstā. Nākamajā dienā trijās stundās tapa desmit rindiņas šallē. Ar katru ieadītu valdziņu sirds kļuva bagātāka un piepildītāka.
Baiba saka lielu paldies Interešu izglītības centram par iesaistīšanos projektā, zāles noformējumu un sirsnīgo attieksmi.
Valija Lucāne mājās uzzīmēja burtus un simetrisku ornamentu uzraksta galos, lai tas labi iegultu atvēlētajos 160 valdziņos.
Sākotnēji bija domāts ieadīt gan Daudzesi, gan Daudzevu, bet trijās stundās to nebūtu vienkārši izdarīt, tā nu šalle nes Daudzevas vārdu. Tā kā mūsu pagasts ir bagāts ar zaļajiem mežiem, Valijas adītais raksts sākas ar zaļo krāsu, seko dzeltenā – lai mums nekad netrūktu saules, bet paši burti ir ķiršsarkani – saticībai un mīlestībai.
Ineses Škutānes adītās šalles pazīst daudzi, bet tās top ar adāmmašīnu. Par koprades projektu „Šalle Latvijai” rokdarbniece zināja jau sen un ļoti gribēja piedalīties, bet atturēja tas, ka visas adīšanas vietas bija tālu no mājām. Pamanījusi feisbukā aicinājumu adīt tepat, Aizkrauklē, Inese izbijās, ka laikam būs nokavējusi pieteikšanos, un ķēra telefonu, cerēdama, ka vēl būs atlicis kāds brīvs laiks. Savukārt koordinatore Zane Romanova bija ļoti pārsteigta, ka jau mirkli pēc informācijas ievietošanas zvana satraukta adītāja un uztraucas, vai varēs piedalīties, nezinādama, ka ir pirmā! Inese izvēlējās mežģīņrakstu ar stilizētiem eņģeļu spārniem.
Apzinoties, ka ar rokām nav ātra adītāja, viņa rezervēja vairāk laika un adīja gandrīz sešas stundas, jo šādu rakstu nevar atstāt nepabeigtu. Līdzi šallei ceļo albums, kurā adītājas ieraksta savas emocijas, pārdomas, vēlējumus – Inese rakstīja, ka mūsu valsts himna ir lūgšana, un pauda cerību, ka Dieva mīelstība ieskaus un sargās mūsu zemi kā eņģeļa spārni. Krāsai nebija tik liela nozīme, Inese izvēlējās jūraszaļo dziju, jo tā visprecīzāk atbilda tehniskajiem noteikumiem.
Tā nu mūsu trim rokdarbniecēm bija gods pielikt roku, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Šallē Latvijai viņas ieadīja savu roku un sirds siltumu, savas sirsnīgās domas.
