Kā 9. klase un Elizabete Līgatni iepazina
Anna Smona
Atbraucu mājās un iekritu gultā, jo diena bija ļoti piesātināta, veltīta Līgatnes iepazīšanai.
Autobusā mums vienmēr skan mūzika, tā iesākās arī šis brauciens. Pirmā pieturvieta bija padomju slepenais bunkurs. Tas atrodas deviņus metrus zem zemes un tajā bija iekārtota patversme Latvijas komunistu varas elitei kodolkara gadījumā. Bunkurā būtu varējuši satilpt 250 cilvēki. Telpās saglabātas ļoti daudzas padomju laika lietas. Vēstures mīļotājiem šī vieta noteikti patiks! Man ļoti patika tur būt, bija sajūta, ka laiks ir apstājies un mēs atrodamies pagātnē.
Pēc pazemes piedzīvojumiem devāmies uz Līgatnes dabas takām. Tur varēja aplūkot dažādus dzīvniekus. Protams, tie atradās voljēros. Mums ļoti paveicās, redzējām pūces, mežacūkas, alni, lāčus, lapsas utt. Voljēri ir plaši, tāpēc ne vienmēr dzīvnieki ir redzami. Takas bija gan līkumainas, gan kalnainas. Es izbaudīju iespēju redzēt dzīvniekus, kurus noteikti negribētos sastapt mežā aci pret aci bez žoga pa vidu.
Visbeidzot izklaides daļa – Līgatnes tīklu parks! Mēs bijām sajūsmā. Kājas piekusa jau pirmajās piecās minūtēs, un mēs ar draudzenēm iekritām tīklos garšļaukus. Tīklos ir pieejamas dažādas “istabas”, kurās ir atšķirīgi tīkli vai, piemēram, bumbas. Blakus atrodas “Zeit”, kur mēs ar klasesbiedrenēm paēdām. Cenas nav pārāk augstas, ļoti simpātiska pasākumu telpa un dievīgi frī kartupeļi!
Kā var būt ekskursija bez veikala? Veikala apmeklējums bija jānopelna. Pēdējā apskates vieta – Līgatnes alas.
Alās ir ļoti tumšs, tāpēc tu neredzi, ja kāds nāk pretī. Mēs ļoti satrūkāmies no pretīmnācējiem, bet beigās par to pasmējāmies. Skolotāja Dace gribēja, lai mēs nākam laukā no alas ar dziesmu. Tie paši cilvēki, ko mēs sastapām alā, mūs nofilmēja. Mēs esam atmiņā paliekoša klase.
Es ļoti izbaudīju braucienu. Tā bija klases saliedēšanās, tika uzņemts daudz bilžu un paliks daudz skaistu atmiņu.
Markuss Šajahmedovs
Daži klasesbiedri sāka ēst pusdienu maizītes, tikko iekāpām autobusā. Ceļā pagāja aptuveni divas stundas, skolotāja Dacīte spieda pedāli grīdā. Mēs telefonos spēlējām PUBG Mobile, un bļaustījāmies, jo pretinieki tādi čīteri (krāpnieki) bija, visu laiku mūs galināja. Nu bijām klāt, tukšā stāvlaukumā, kurā vilinoši stāvēja basketbola grozs. Kristofers meta tur savu cepuri, kura veiksmīgi iesprūda. Pēc tam jau kaut kā dabūja lejā.
Tad gājām uz bunkuru, sagaidījām gidu. Kāpām lejā uz bunkuru zem zemes. Gide stāstīja, ka no sākuma izraka būvbedri, ierīkoja bunkuru, pēc tam to pārklāja ar četrus metrus biezu betona slāni. Bunkurā mums rādīja telpas ar kartēm, visas bija krievu valodā. Fotografēt tur bija aizliegts. Bunkurā ir kādas 70 telpas, tas ir lielākais Baltijā, unikāli, ka nav izpostīts un ir saglabāts.
Agris Skroderis
Mūsu Līgatnes ekskursija sastāvēja no trim mazākām ekskursijām. Padomju slepenais bunkurs atradās deviņus metrus zem rehabilitācijas centra, un 30 gadus darbinieki un apmeklētāji nenojauta, kas atrodas zem viņu kājām. Bunkurs bija aprīkots ar ģeneratoriem, ventilācijas sistēmu, komunikācijām, ēdnīcu utt.
Šo ekskursiju novērtēju ar desmit punktiem no desmit.
Kristofers Banders
Līgatnes bunkurs bija lielāks par Hitlera bunkuru Berlīnē. Mums izrādīja dažādas telpas, piemēram, elektrostaciju un virtuvi, uz mani tieši virtuve atstāja visspilgtāko iespaidu. Elektrostacijā atrodas divi lieli tanka motori, kuri joprojām ir darba kārtībā. Virtuvē pat bija saglabājusies ēdienkarte.
Dabas takās mēs ar Agri ieraudzījām jenotu un sākām saukt viņu, bet izrādījās, ka tas ir cilvēks, un mēs laidāmies lapās. Pa ceļam uz Līgatnes pagrabu alām mēs satikām pīles un gulbi. Jokojāmies ar to gulbi, un viņš Agrim ieknāba botē.
Pagrabos pie griestiem bija daudz odu, un mēs no turienes aizmukām.
Mājās devāmies dziedādami.
Elizabete Saulīte, 8. klase
- oktobrī man tika dota iespēja braukt ekskursijā ar 9. klasi.
Padomju slepenajā bunkurā gide Svetlana mūs izveda caur dažādām komunikāciju telpām, konferenču zāli, ēdnīcu un tehniskajām telpām. Īstenībā tas, ko viņa mums stāstīja un rādīja, bija tikai sīka daļiņa no visa milzīgā bunkura. Bija ļoti forši redzēt, ka viss ir saglabājies no tā laika. Man arī patika, kā gide to visu pasniedza. Būdama tur lejā, es ieelpoju tik daudz pelējuma, ka man plaušās, visticamāk, ir vesela kolonija. Tas bija vienīgais negatīvais.
Līgatnes dabas takās apciemojām gandrīz visus Latvijas mežu iemītniekus.
Dažus gan nesanāca redzēt. Ar nogurušām kājām sakāpām busiņā, un mūsu profesionālā šofere skolotāja Dacīte veda mūs uz tīklu parku. Tīklos es nedaudz pagulēju, bet, atšķirībā no čaļiem, man nebija vēlmes daudz skraidīt, tādēļ es izdomāju iet uz mazo restorānu pie parka paēst. Tur es dabūju frī kartupeļus. Vai tie bija dārgi priekš friškām? Jā. Vai tie garšoja kā vislabākās friškas manā dzīvē? Arī jā. Vai tas tā bija, jo es biju izsalkusi? Iespējams…
