Kā man gāja Otrajā pasaules erudīcijas čempionātā jauniešiem

Roberts Ozols, 9.klases skolēns

16.februārī Rīgā notika JWQC (Otrais pasaules čempionāts erudīcijā jauniešiem).

Loģiski būtu spriest, ka bija uztraukums, bet visi izskatījās mierīgi un atslābuši. Pulcējāmies Rīgas Stradiņa universitātes pirmajā auditorijā un gaidījām, kad izdalīs jautājumu lapas, jo klausīties ievadrunas ātri apnīk. Tā nu mēs sākām. Jautājumi bija dažnedažādi: no pasaules kausa labākā vārtu guvēja līdz diodes apzīmējumam elektriskajā ķēdē. Daudzi likās viegli, citi nē, citur nospēlēja veiksmes faktors. Personīgi es nespēju noticēt, ka no 120 jautājumiem man 85 bija pareizi atbildēti (ir astoņas tēmas, kopvērtējumā neieskaita punktus par vājāk atbildēto tēmu, tāpēc man ieskaitīja 80 punktus no maksimāli iespējamajiem 105).

Dalībnieki arī bija dažādi – no universitātes studentiem līdz parastiem pamatskolniekiem kā es. No pieteiktajiem 77 dalībniekiem ieradās tikai 33. Slidenie ceļi, saslimšanas, citas sacensības un slinkums dara savu. Lielākajai daļai gāja diezgan labi, mazāk par 16 punktiem nebija nevienam.

Manuprāt, veiksmes faktors nospēlēja lielu lomu aptuveni pusē manu pareizo atbilžu – es šim nebiju īsti gatavojies tradicionālajā nozīmē: pavadot naktis lampas gaismā pie grāmatu grēdām, datora monitora vai mācoties visus kādas tēmas sīkumus. Vienkārši klausījos ziņas un biju īpaši aktīvs interneta lietotājs, jo no pirmā čempionāta zināju – neprasīs supersarežģītas matemātikas formulas, drīzāk parastu skolas vielu, šo to par mākslu, šovbiznesu un internetu. Padziļināta tēma bija man mīļā vēsture, kurā no 15 punktiem ieguvu 13, tikpat arī tēmā par dzīvesstilu. Vēsturē, piemēram, bija jautājums: kurš Viktorijas laikmeta rakstnieks parakstījās ar pseidonīmu Boz – Čārlijs Dikenss.

Kopumā jautājumi bija sarežģīti, āķīgi, uzzināju daudz jauna, iepazinos ar citiem dalībniekiem, ar daudziem atradās kopīgas intereses. Ceru, ka nākamgad būs lielāka konkurence, bet savu titulu netaisos atdot bez cīņas!