Mūsu Lāčplēsi godinot

Mūsu brīvības cīņas bija tā uguns, caur kuru mēs visi gājām un tā mums atgādināja, kas ir Latvija, kas ir mūsu valsts. Tā bija liela svētība, jo šī uguns mūs izkausēja un sakala kopā un stiprināja. (Kārlis Ulmanis)

Tradicionāli Lāčplēša dienā ar lāpām un svecītēm devāmies uz Daudzeses kapsētu pie mūsu Lāčplēša Roberta Židova.

Karavīri kā Roberts bija izlēmuši nevis nolīst maliņā vai bēgt, bet gan cīnīties. Viņi bija sapratuši svarīgāko patiesību: “Labāk savu galvu devu, nekā savu tēvu zemi.” Viņi ar sirdi, gara instinktu apjauta, ka ir kas nozīmīgāks par pašu dzīvi un dzīvību, par ikdienas eksistenci, tās priekiem un bēdām.

Jā, viņi bija dzimuši un auguši, lai būtu savas zemes kopēji, ģimenes galvas, savu bērnu audzinātāji. To viņi būtu varējuši darīt, ja vien ļaunums Latvijā toreiz nebūtu ieradies savā bermontiskajā veidolā. Ko līdz rūpēties par savu zemi, gādāt par ģimeni, ja ļaunums to visu grasās izpostīt? Tāpēc: “Labāk savu galvu devu, nekā savu tēvu zemi.”

Kādēļ karavīri cīnījās? Tamdēļ, lai mēs būtu viņu toreiz izcīnītās brīvības cienīgi. Tas nozīmē – stiprākiem, apņēmīgākiem aizstāvēt savu, Dieva mums doto, Dzimteni Latviju.

Paldies vecākiem par lāpām un svecītēm!

Dažādi esam mēs, dažādi bija šoferi, kuri vakar brauca garām lāpu gājienam – gan tādi, kuri aizbrāzās kā vējš, gan tādi, kas piesardzīgi un uzmanīgi palēnināja gaitu, gan tādi, kas sveicināja ar skaņas signālu.