Šis projekts deva jauniešiem vērtīgu pieredzi – iespēju iepazīt savu un Augšdaugavas novadu, stiprināt piederības sajūtu Sēlijai un satikt līdzīgi domājošus vienaudžus. Tā bija lieliska iespēja augt, mācīties, sadarboties un paplašināt redzesloku ārpus ikdienas.
Īpašs paldies par ieguldīto darbu, rūpēm un sirds siltumu, organizējot aktivitātes, kas iedvesmo jauniešus būt aktīviem, zinātkāriem un lepniem par savu vietu Latvijā.
Lai arī turpmāk izdodas īstenot tik nozīmīgus projektus un iedegties jaunās idejās!
Ko tad jaunieši projektā darīja?
6. maijā tika aizvadīts pirmais apmaiņas pasākums Demenes pagastā, kad Daudzeses skolēni devās uz Zemgales vidusskolu.
Savukārt 8. maijā demenieši ieradās Daudzesē. Saliedēšanās projektā iesaistījās ap 30 dažādu tautību skolēni no ģeogrāfiski pretējām Sēlijas vietām.
Nodarbību laikā skolēni apguva pilsoniskās līdzdalības veidus un uzzināja, kā darbojas nevalstiskās organizācijas. Aktīvi līdzdarbojoties spēlēs un darba grupās, ikvienam dalībniekiem tika dota iespēja izteikt savu viedokli par sabiedriskiem, pilsoniskiem un politiskiem vaicājumiem.
Otrajā tikšanās reizē Daudzeses pamatskolā skolēni uzzināja vairāk par Sēlijas kopienu identitātes zīmēm, Sēlijas vēsturiskās zemes simboliem, piedalījās improvizētā referendumā, balsošanas zīmēs atzīmējot darba grupās labāk sagatavotos priekšlikumus interešu aizstāvībai.
Katrai skolai projekta ietvaros bija uzdevums izraudzīties apskates objektus, ko parādīt ciemiņiem pieredzes brauciena laikā. Gaidot viesus, Zemgales vidusskolas jaunieši kopā ar skolotājiem paveica nozīmīgu darbu sava pagasta labā. Pārāk mazā draudzes cilvēku skaita dēļ dievkalpojumi Zemgales katoļu baznīcā jau pāris gadus vairs nenotiek un baznīca netiek izmantota. Jaunieši sakopa iekštelpas, lai unikālo dievnamu parādītu ciemiņiem – šī ir vienīgā baznīca Latvijā, kas ierīkota bijušajā dzelzceļa stacijā.
Daudzeses un Zemgales skolēni kopīgi devās uz plēsīgo dzīvnieku zoodārzu “Raptor’s park”, ko Kalačovu ģimene Demenes pagastā izveidojusi 2020. gadā.
Šis ir viens no četriem Latvijā oficiāli reģistrētajiem zooloģiskajiem dārziem, kurā var aplūkot vilkus, pumas, lūšus, mežacūkas, dažādus plēsīgos putnus un citus dzīvniekus. Savukārt mēs viesiem parādījām Aklo purvu, kurā ierīkota Sēlijā garākā koka laipa divu kilometru garumā.
Vēl tiks filmēti īsi videostāsti, kuros jaunieši iepazīstinās ar pagasta ievērojamākajiem objektiem. Jaunieši pastāstīs par sev nozīmīgām vietām savā kopienā, atklājot to, kā viņi izjūt piederības izjūtu savam pagastam un Latvijai. Īpaši sociālo tīklu formātam piemērotie video nodrošinās pozitīvu publicitāti par informatīvajā telpā retāk pamanītām Latvijas vietām.
Annija Kuvšinova:
Spēlējām tādu mazu spēlīti – sastājāmies aplī un skaitījām pēc kārtas. Ja spēles dalībnieka kārtas numurā bija cipars trīs vai šis numurs dalījās ar trīs, vajadzēja pacelt rokas un teikt: Sēlijai dzīvot! Ja nedalījās vai nebija trīs, vajadzēja vienkārši skaitīt tālāk. Mums teica, ka skaitīsim līdz simts, bet mēs bijām tik stulbi, ka knapi saskaitījām līdz 30, un arī to ar lielām grūtībām.
Agris Skroderis:
Ceļš līdz Zemgales vidusskolai bija divas stundas garš, es pārsvarā gulēju vai austiņās klausījos mūziku. Kad ieradāmies Demenē, biju šokā, ka skola atrodas pie pašas Latvijas robežas ar Lietuvu un Baltkrieviju. Mūs sagaidīja jauka skolas direktore. Viņa pastāstīja, ka skola ir būvēta 1936. gadā.
Projekta vadītāji no Sēlijas salām vadīja mums spēles par pilsoniskās līdzdalības veidiem. Ļoti interesanta man likās baznīca. Zooloģiskajā dārzā redzējām pērtiķus, pāvus, pūces, vilkus, tītarus, emu.
Manuprāt, abas šīs projekta dienas tika pavadītas interesanti un jēgpilni, man patika!
Egija Nukševica:
Zemgales vidusskola no ārpuses likās tik liela, bet iekšpusē tā ir maziņa. Pusdienās tur es sapratu, ka mūsu skolā ēdiens ir daudz garšīgāks. Kad demenieši atbrauca pie mums, man bija liels prieks un lepnums izrādīt viņiem mūsu skolu. Kad pabarojām ciemiņus, arī viņi piekrita, ka mūsu saimnieces gatavo labāk.
Guntis Popenkovs:
Netālu no Zemgales vidusskolas atrodas dzelzceļa sliedes un baznīca. Agrāk šī ēka bija dzelzceļa stacija, jo tur kādreiz pieturēja vilcieni. Vēlāk vilcieni vairs nepiestāja, ēku izpirka un pārveidoja par baznīcu.
Projekts bija tiešām foršs, man ļoti patika!
Enija Keisele:
Es būšu godīga, man tajā skolā daudz kas nepatika, jo esmu pieradusi pie mūsu skolas. Tā skola likās ļoti drūma un visi tādi uzvilkti. Pusdienas man arī ne īpaši patika, ar mūsu skolas pusdienām nevar pat salīdzināt. Bet spēles bija interesantas.
Protams, kad demenieši atbrauca pie mums, man viss ļoti patika, jo mēs bijām savā skolā un jutāmies labi, zinot, ka savās mājās varam uzvesties daudz brīvāk.
Pusdienas mūsu skolā arī bija izcilas kā vienmēr – piecas zvaigznes no piecām. Likās, ka prezentācijas un runāšana būs garlaicīgas un nevarēšu nosēdēt tik ilgi, bet grupas darbs bija jautrs.
Aklajā purvā man patika vislabāk, pavasarī purvs ir īpaši skaists.
Anna Smona:
Ceļš uz Zemgales vidusskolu Demenē bija grantēts, ar pamatīgām bedrēm, pamatīgi kratījāmies! Ierodoties Demenē, visapkārt bija zaļš, daba ieskāva skolu. Ēka ir liela, tomēr iekštelpas likās tumšas un ēnainas. Aktu zāle bija ļoti plaša. Es viegli izsekoju aktivitātēm, tāpēc labi pavadīju laiku. Mums bija jāveic izvēles vai jāveido viedoklis. Pirmajā spēlē mēs izvēlējāmies vienu no divām situācijām vai lietām. Ļoti vienkārši! Otrajā spēlē mēs izlēmām, piekrītam vai nepiekrītam. Mēs iemācījāmies izteikt savu viedokli un pat aizstāvēt to individuāli.
Pirmās tikšanās reizes vienmēr ir viskautrīgākās. Mēs apmainījāmies ar bikliem skatieniem un maziem smaidiņiem. Pēc neveiklās mīņāšanās bija laiks doties pusdienās. Mana mīļākā daļa Demenē bija zoodārzs. Dzīvnieku dažādība un daudzums bija iespaidīgs. Ļoti izbaudīju savu laiku Demenē!
Jau pēc divām dienām demenieši ieradās pie mums atbildes vizītē. Šoreiz smaidi visu sejās bija platāki un līksmāki. Parādījām mūsu skolu un pastāstījām par šī mācību gada notikumiem un skolas tradīcijām.
Mūs gaidīja jauna aktivitāte. Sadalījāmies grupās – trīs cilvēki no mūsu skolas, trīs no viņu. Mums izdalīja dažādas situācijas un grupā lēmām, kā mēs rīkotos, lai iegūtu atbalstu no citiem cilvēkiem improvizētā referendumā. Prezentācijas laikā zāli pildīja smiekli, jo visi bija radoši un asprātīgi.
Starp citu, mūsu grupas ideja uzvarēja! Pēc kārtīga darba, protams, sekoja pusdienas – o, kā es novērtēju mūsu saimnieču meistarību! Liels un sirsnīgs paldies mūsu izcilajām pavārītēm!
Spēki uzkrāti, atkal ceļš zem kājām. Devāmies uz Aklo purvu. Man ļoti patīk dabas takas, varētu tajās staigāt caurām dienām. Bijušais skolas direktors Valdis Puida pastāstīja interesantus stāstus un mazliet par vēsturi.
Divas dienas pavadot kopā, īpaši nesatuvinājāmies, bet dziļi nepārdzīvoju, ieguvu pieredzi! Ļoti sajutu savas skolas vērtību un cik laba tā ir. Tagad uz to skatos savādāk un ar pacilātību. Vēlos, lai katrs bērns novērtē savu tagadējo skolu. Tā tiešām ir kā liela ģimene.
